Interneta ienākumi ir nekārtīga nauda neiznāk.
Ja ne citādi, tad savās domās viņi ģērbsies tā, lai piestāvētu valstij tās svētkos. Prezidents uzvilks savu izejamo žaketi. Dāmas centīsies, kungi iztīrīs zobus un varbūt izgludinās bikses. Plīvos karogi, skanēs atbilstošas dziesmas, un viss labi izskatīsies.
Kopā ar uguņošanu — brīnišķīgi. Bet mans sapnis kopš deviņdesmito gadu vidus ir skatīt kādu vai kādus, kam der valsts svārki. Lai nav diendienā vai svētkos jāstaigā garām formāliem vadoņiem, kam valsts daudz par lielu un kas paši valstij daudz par mazu. Ja jau mēs valsti tiktāl vienādojam ar varu, ka dažs varas nelabuma dēļ gatavs savu valsti noliegt, tad negribas vis, lai vadoņi valsts svārkos izskatās pēc putnubiedēkļiem, kuri tik vien kā biedē vai smīdina sabiedrību.
Naivi gan tas laikam šodien ir — gribēt lielumu. Gribēt, lai tiem, kas dabū varu, domāšanas mērogs būtu vismaz valsts, apjēgas tālums — gadsimts.
Taču žēl paliek noskatoties, ka cilvēki gan tiek pie valsts, bet valsts tā arī paliek ārpus viņu aptveres robežām. Žēl, ja valsts ļaudis netiek vai nevēlas tikt cauri sev ideālās — skolotāja, zinātnieka, puķu audzētāja vai nažu trinēja — kompetences griestiem. Turklāt viņi rāda lielisku paraugu, piemēru sīkumainai valsts uztverei sabiedrībā.
Valsts — sile u. Nav pat svarīgi, vai tie labi vai slikti, gļēvi vai drosmīgi ļaudis. Ik cilvēks rīkojas savas saprašanas ietvaros. Viņa mērogs un viņa centieni nosaka, vai viņš spēj valkāt valsts svārkus.
Domāju, Kārlis Ulmanis tautas atmiņā tiek respektēts pamatā ne vadonības, ne trekno gadu, bet tieši šīs atbilstības dēļ.
Vienu laika sprīdi viņš valkāja valsts svārkus daudzmaz piedienīgi. Šodien viegli iedomāties, ka cilvēks, ticis pie tādas interesantas, grūtas spēles kā valsts, turpina par galvenām turēt un kopt savas iepriekšējās mantiņas — mājiņas, jahtiņas, bodītes Un turklāt vēl uztiepj šo savu krāmu tirgus filozofiju valstij. Viņam iedota jūra, bet šis to pārvērš par savu peļķi.
Laidienu arhīvs
Vai Gandijs, Tečere vai Havels taisīja vēsturi, turēdami par valsts jēgu savu plītspriekšu? Tam, kam jūra un kas jūrnieks, plastmasas pīlīte, ko vannā laist, nulles vērtībā. Ja tam valsts, tas neizmanto ļaužu neziņu, lai tos aptīrītu un sapirktos sev vēl vairāk plastmasas pīlīšu.
Bet, kad tu lepni saki — mana valsts; pat ja tu šodien lepni saki — mana ģimene, tu vari tikt nesaprasts un pat izsmiets. Lielums nav modē. Pat tad, ja kāds Saeimā varbūt ne gludi, varbūt satraucies, taču īstajā brīdī ierunājas, ka diezgan krāpt valsti, viņš top vai nu izstumts, vai nedzirdēts, vai sasmērēts.
Jo ir tikai cilvēks. Kā, piemēram Kā, piemēram, naivais Valdmanis. Ne acumirkļa, ne pastāvīgs cilvēka lielums Saeimai nav vajadzīgs. Ja tāds tur ir, tad ļoti vientuļš. Taču, ja nebūs tādu, kas lepni teiks — mana valsts — un zinās, ko teikuši, tad Latvijai nav izejas ne no vienas interneta ienākumi ir nekārtīga nauda neiznāk.
Tāpat Latvijai nav izejas no krīzes, ja tā nezinās, ko darīt ar sociālo enerģiju.
Tie, kas tika pie varas tūlīt pēc trešās atmodas, bija par sīku, lai valstiski operētu ar cilvēku nesavtīgo patriotismu. Tie bija tik sīki, ka pat necentās to padarīt par atgūto valsti atjaunojošu spēku. Gluži otrādi — laika gaitā tie iztaisīja šo patriotismu par idiotismu.
Par tādu lietu, kas piedien ļaudīm, kuri nemāk dzīvot. Šie kungi sacīja tāpat kā Berks: "Mēs vispirms esam džentlmeņi un tikai tad — patrioti. Tāpēc oficiālais patriotisma uztveres koptēls vairs nav pārāk tāls no Bernarda Šova raksturojuma — "graujoša, psihopātiska idiotisma forma". Tiesa, politiķi palaikam var aizgūtnēm runāt par patriotismu. Lai arī neatklāj, kurā žaketes kabatā tas šiem nolikts V.
Jo es kaut kā neredzu reālu sešdesmitprocentīgu sabiedrības likšanos uz tēvijas altāra. Nav skaidrs, ko patrioti te dara starp hokeja mačiem un valsts svētkiem. Bet deviņdesmito gadu sākumā patriotisms bija reāls, pozitīvai rīcībai mobilizējams un iedvesmots.
Kā valsts prakses daļa tas tika iztaisīts lieks. Tāpat nevienam pēc būtības nav vajadzīga pērn un šogad atklājusies, parādījusies sociālā enerģija. Partijām no cilvēka vajag tikai balsi. Ne domas, ne jūtas, ne patriotismu Patriotismu, kas gan nebūtu, kā bijušos laikos skolās, rezerves virsnieku producēts.
Jo tāds padara nāciju sekundāru. Bet, no otras puses — ko gan partijas vai vēl kāds var cilvēkiem šobrīd piedāvāt?
Pēc bēgļu gaitām Krievijā Pirmā pasaules kara gados ģimene Anšlavs Eglītis mācījās Rīgas 2.
Ja to programmām lielās līnijās robota izmantošana tirdzniecībā interneta ienākumi ir nekārtīga nauda neiznāk satura kā vien skaista dzīve pēc glancēto žurnālu šnites. Būs skaista dzīve, būs valsts.
Būs maize, būs dziesma. Varbūt tāpēc Latvijas tēla galvenais objekts politikas ikdienā šodien nav vis kāda ideja, bet kaut kas līdzīgs kūtij. Tur kustas visādi lopi, dod pienu, mauj, prasa ēst Tas, kas ir dzīves nodrošinātājs, tiek taisīts par dzīves mērķi.
Ļoti svarīgi.
Saderināšanās ir savstarpējs solījums savienoties laulībā. Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu. Līgumsods, kas noteikts gadījumam, ja kāds atsakās doties laulībā, nav spēkā. Ja saderināšanos atceļ vai ja kāds saderinātais no tās atkāpjas, katram saderinātajam jāatdod visa manta, ko viņam dāvinājis otrs, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību. Tiesība atprasīt dāvanas nepāriet uz mirušā dāvinātāja mantiniekiem, bet mirušā celto prasību mantinieki var turpināt.
Bet — kāds ir mērķis? Prātīgi ļaudis teic — ja de Golls būtu glābis Franciju ar ekonomikas atjaunošanu, tad fīrers būtu iedevis viņam Dzelzs krustu. Bet — ļoti labi — viens uztur ekonomiku, cits gādā par tīriem ezeriem, trešs cīnās pret bandītiem vai tikumības pagrimšanu Un katrs redz savā darbā izeju visiem. Ja valstij jau ir skaista dzīve.
Ja valsts jau atrodas savā galapunktā un ir tik vien kā tirgus piedēklis.
Ja tomēr vēl ne, tad jābūt, kas šos atsevišķos centienus savāc kopā. Bet, ja nav, kas savāc, ja nav virziena, tad, kā sacījis Seneka — tādam kuģim neviens vējš nav ceļavējš.
Man šķiet, ka šai valstī vēl par interneta ienākumi ir nekārtīga nauda neiznāk spraust karotes aiz zemiem mākoņiem. Vēl vajag kādus, kam der valsts svārki. Gandrīz divdesmit gados kopš Dažiem varbūt ir nedaudz grūti atminēties, kādas bija sajūtas, kad Latvijas okupācija bija ikdienas realitāte, un aug paaudze, kas to laiku vispār nav piedzīvojusi. Tomēr, domājot par 90 gadiem kopš Atkal un atkal bija jānotiek politiskajiem brīnumiem, lai mēs šajās dienās varētu svinēt Pirmais brīnums ir tas, ka latvieši vispār nonāca līdz apziņai, ka viņi grib savu neatkarīgu valsti.
Ja pirms gadiem, tautas atmodas sākumā, kāds ārzemju vērotājs būtu vērtējis latviešu izredzes izveidot savu valsti, diezin vai viņš uzskatītu, ka tas vispār ir iespējams.
- LVTagger/LETA_lemma_astrologuasociacija.lv at master · PeterisP/LVTagger · GitHub
- Vai perfekcionisms ir ļauns vai labs?
- Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
- Bināro opciju diapazonā
- Jauni roboti tirdzniecībā
- Kas jauns Latvijā? Nr. g. 1. - novembris
Tajā laikā latviešiem Latvijas teritorijā nepiederēja tikpat kā nekas — ne zemes, ne mājas, ne uzņēmumi. Labi ja simt latviešu bija jebkad apmeklējuši augstskolu, un tie, kuri beidza universitāti, gandrīz visi pārtautojās un aizmirsa par savu latvisko pagātni.
Grāmatu skaits, interneta ienākumi ir nekārtīga nauda neiznāk katru gadu iznāca latviešu valodā, bija ap trim desmitiem, un Rīgā vēl nekad nebija uzvesta luga latviešu valodā. Pagāja tikai sešdesmit gadu, un latviešiem jau bija sava vidusšķira gan pilsētās, gan laukos; pietiekami daudz augsta līmeņa zinātnieku, lai Tsaritsyno tirdzniecība gadu laikā praktiski no nekā, cīnoties ar vietējās vācu aristokrātijas un Krievijas cara birokrātijas pretestību, bija radīti priekšnoteikumi, lai latvieši izveidotu savu valsti.
Starptautiskos apstākļus, kas ļāva Latvijai panākt neatkarību, radīja Pirmais pasaules karš. Tomēr vēl Vācijas izredzes uzvarēt karā šķita ļoti labas. Tā kontrolēja visu Latvijas teritoriju un plānoja pasludināt Latvijā un Igaunijā vācu aristokrātijas pārvaldītu hercogisti, uz kuru pārceltos tūkstošiem vācu kolonistu, lai ieņemtu bēgļu gaitās devušos latviešu vietas. Tomēr pēc ASV iesaistīšanās karā Nedēļu vēlāk, Bet cik bija tādu, kuri tiešām ticēja, ka viņiem ir nopietnas izredzes panākt šīs valsts nostiprināšanu?
Valsts veidotājiem nebija ne naudas, ne ieroču, ne karavīru. Jau dažas nedēļas pēc Vācijas sagrāves Latvijā no austrumiem sāka ienākt komunistiskās Krievijas karaspēks, kurš ātri vien okupēja gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot pašu tālāko dienvidrietumu stūrīti ap Liepāju.
Tur viņiem pretim stājās tobrīd nelielie latviešu spēki un raiba vāciešu karavīru kompānija, kura cīnījās ne jau par Viņi meklēja patvērumu uz kuģa Saratov Liepājas ostā.
Šķita, ka no Taču atkal notika brīnums. Padomju spēku izvērstais terors un centieni ieviest komunismu lika pat daudziem no tiem, kuri sākumā bija ticējuši viņu solījumiem par gaišāku dzīvi, no šis valdības novērsties. Aizvien vairāk latviešu iesaistījās nacionālajos bruņotajos spēkos, kas jaunās valsts vārdā guva uzvaras gan Jāņos pie Cēsīm, gan novembrī pie Daugavas.
Divpadsmit mēnešos pretspēki vairākkārt bija iecerēto Latvijas valsti gandrīz iznīcinājuši, tomēr katru reizi tā spēja atgūties un pieņemties spēkā. Nākamie divdesmit gadi interneta ienākumi ir nekārtīga nauda neiznāk, šo valsti stiprinot un attīstot.
Tas ir darbs, kurā reti notiek brīnumi, bet kurā daudz kas ir atkarīgs no atbildīgiem ikdienas pūliņiem. Bija sasniegumi, bija kļūdas, tomēr neatkarīgas Latvijas ideja nostiprinājās. Tad nāca Sagatavotība bija pārak maza, pārspēks pārāk liels, un sākās piecdesmit gadu garais okupācijas murgs. Tomēr neatkarīgās Latvijas ideja palika, lai gan atkal varēja šķist, ka stāvoklis ir bezcerīgs.
Taču pēc tam, kad Padomju Savienība uzbūvēja atombumbu, bija skaidrs, ka ar ieročiem Latviju atbrīvot nevarēs.
Lasītājs Par šādas lapas esamību uzzināju pilnīgi nejauši. Neesat domājuši piesaistīt vairāk interesentu, izmantojot pieejamās bezmaksas reklāmas iespējas sociālajos tīklos?
Tieši otrādi — bruņots konflikts mūsu zemi iznīcinātu. Bet tad notika trešais brīnums — PSRS relatīvi mierīgais sabrukums. Valsts, kura gadu desmitus bija biedējusi brīvo pasauli, izrādījās iekšēji tik sapuvusi, ka nespēja izturēt pat tās ierobežotās reformas, kuras astoņdesmito gadu otrajā pusē sāka Mihails Gorbačovs. Un atkal, sajutuši iespēju, latvieši kopā ar saviem likteņa brāļiem igauņiem un lietuviešiem sniedzās pēc brīvības.
Un trimdas ilgi sargātā okupācijas neatzīšanas politika neļāva rietumu valstīm mūsu prasības vienkārši ignorēt.
Tomēr Padomju Savienības reakcionārie spēki nebija padevušies, un Viņu pusē bija gan bruņotie spēki, gan VDK, un likās, ka nekas viņiem nespēs stāties pretim. Omonieši jau trenca aizstāvju saujiņu prom no parlamentu sargājošā mūra, kad Augstākā Padome nobalsoja, ka tiek pārtraukts 4. Tas bija domāts kā pēdējais simboliskais pretošanās žests, bet, kā par brīnumu, omonieši nevis ieņēma Interneta ienākumi ir nekārtīga nauda neiznāk padomi, bet gan pēkšņi atkāpās.
Nedaudz vēlāk Rīgā kļuva zināms, ka pučs bija izgāzies. Latvijas deputātu "skaistā aiziešana" — pilnīgas neatkarības deklarēšana — kā pasakā vai Holivudas filmā bija pārvērtusies par jaunu sākumu. Arī pēc Krievijas armija atstāja Latviju.
Nenotika ārvalstu vērotāju pareģotie asiņainie etniskie konflikti, un daudzi padomju laiku iebraucēji iemācījās latviešu valodu.
